Darbdienās ceturksni pāri deviņiem, bet sestdienās pusdesmitos šaurajā ielā aiz segtā tirgus atskan rokas zvaniņš. Tas ir neliels misiņa zvaniņš ar koka rokturi, tāds, ar kādu skolotājs reiz mēdza noslēgt starpbrīdi, un to zvana tas no abiem maizniekiem, kuram tobrīd rokas ir miltainas. Tas nozīmē, ka otrais cepiens ir izņemts no krāsns. Šajā ielā tas nozīmē to jau ilgāk, nekā kāds no viņiem ir dzīvojis.
Šķiet, ka neviens, kam vēl nav piecdesmit, to nezina. Jaunākie iedzīvotāji domā, ka zvaniņš ir jauks akcents, mazliet teatrāls priekšnesums apmeklētājiem. Vecākie uzvelk mēteļus.
Pirmais un otrais cepiens
Pirmais cepiens maiznīcā domāts tiem, kas kaut kur dodas: strādniekiem, tiem, kas agri ved bērnus uz skolu, ikvienam, kurš ēd, stāvot kājās. Tas iznāk no krāsns sešos, un līdz septiņiem tā vairs nav. Otrais cepiens domāts tiem, kas paliek uz vietas. Tā ir maize pusdienām, maizītes vecajai kundzei trešajā stāvā, kura vairs nekāpj pa kāpnēm pirms desmitiem, klaips, ko viņai augšā uznes kāds no kaimiņiem.
Zvaniņš ir tāpēc, ka otrais cepiens ir cita veida solījums. Tā pircēji neiet garām maiznīcai pa ceļam uz kādu citu vietu; viņus ir jāaicina. Pirms telefoniem, pirms ikvienam virtuvē bija uzticams pulkstenis, skaņa bija vienīgais veids, kā pavēstīt ielai, ka tur gaida kaut kas silts.1
Pulkstenis, kas skan
Man patīk, ka zvaniņš iezvana laiku, to neparādot. To nevar izlasīt, var tikai sadzirdēt, un no katra loga tas skan citādi: spalgāk pie stūra, apslāpēti aiz pagalma, augšējos stāvos gandrīz nemaz — tur cilvēki vienmēr paļāvušies uz lejā dzīvojošajiem, kas nodod ziņu tālāk uz augšu. Tā zvaniņš mēra ne tikai stundu, bet arī ielu — tās dziļumu un kaimiņu savstarpējo tuvību.
Kad pirms dažiem gadiem maizniekiem jautāja, vai viņi tagad, kad visiem ir telefons, pārtrauks zvanīt ar zvaniņu, vecākais no abiem atbildēja, ka pārtrauks tad, kad maize vairs nebūs gatava. Tā bija labāka atbilde, nekā jautājums bija pelnījis.2
Piezīmes
-
Virtuves pulksteņi šajā rakstu sērijā būs aplūkoti vēlāk, vai vismaz ir ar šo tēmu radniecīgi. Tie reti rāda pareizu laiku un gandrīz nekad netiek uzskatīti par uzticamiem, taču tas nav viens un tas pats.
-
Jautātāja biju es. Cerēju saņemt citātu par tradīcijām. Saņēmu citātu par maizi — būtībā to pašu, tikai noderīgāk pateiktu.
|