Bumba, kas krīt vienos

1Katru pēcpusdienu piecas minūtes pirms vieniem sarkana bumba paceļas līdz pusei mastā uz Flamstīda nama jumta Griničā un apstājas. Divas minūtes pirms vieniem tā paceļas līdz pašai augšai. Tieši vienos tā krīt.¹1Laiki ir tie, ko Karaliskā observatorija norāda apmeklētājiem. Laika lode ziemā nolaižas pēc Griničas laika, bet vasarā — pēc Lielbritānijas vasaras laika, tāpēc vasarā pēc saules laika tā nolaižas ap pusdienlaiku, ar nelielu nobīdi. Ar to visa izrāde beidzas, un tā notiek kopš 1833. gada.

2Ceturtdienā, kad devos to noskatīties, pagalmā lejā bijām kādi četrdesmit, lielākā daļa ar paceltiem telefoniem, lai filmētu bumbu, kas dara to, ko bumbas mēdz darīt.

3Es biju atnākusi paskatīties uz pulksteni bez ciparnīcas. Laika bumba reizi dienā paziņo laiku ikvienam, kas to var redzēt, un dara to klusējot. Tā netikšķ, nesit stundas, tai nav rādītāju. Piecas minūtes tā gatavojas, un tad mazāk nekā sekundē pasaka kaut ko precīzu.²2Skatieties masta augšdaļā, nevis apakšā. Līdz brīdim, kad lode nolaižas, mirklis, par kuru tā vēstīja, jau ir pagājis. Tā bija domāta cilvēkiem, kam šī sekunde bija vajadzīgāka par jebko citu, ko pulkstenis varētu pateikt.

Pulkstenis kuģiem

4Cilvēki, kam to uzbūvēja, atradās uz upes. 1830. gados Temza lejpus Griničas bija pilna kuģu, kas gatavojās doties jūrā uz vairākiem mēnešiem, un katram līdzi bija hronometrs: smags, rūpīgi uz atsperēm veidots pulkstenis kardāna piekarē ievietotā kārbā, noregulēts pēc Griničas laika un, cik vien iespējams, šajā laikā uzturēts visa ceļojuma garumā.

5Iemesls ir ģeogrāfiskais garums. Navigators var noteikt vietējo pusdienlaiku pēc saules — brīdi, kad tā atrodas visaugstāk — lai kur kuģis atrastos. Ja hronometrs rāda, ka vietējais pusdienlaiks iestājies Griničā divos piecpadsmit, kuģis atrodas divas un ceturtdaļas stundas zemes griešanās virzienā uz rietumiem, un, tā kā zeme stundā pagriežas par piecpadsmit grādiem, tas ir trīsdesmit trīs un trīs ceturtdaļas grādu uz rietumiem no Griničas. Katra četru minūšu starpība ir viens grāds. Paņēmiens ir vienkāršs. Viss atkarīgs no pulksteņa.

6Tātad pulkstenim jāiet pareizi vai vismaz jāsteidzas vai jāatpaliek zināmā mērā.³3Navigators hronometru nekad nepārregulēja. Viņš pierakstīja, cik tas kļūdījās (tā kļūdu) un par cik šī kļūda mainījās ik dienu (tā diennakts gaitu), un abus lielumus ņēma vērā aprēķinos. Atvērt korpusu, lai pārbīdītu rādītājus, būtu nodarījis vairāk ļauna nekā jebkura gaitas novirze. Vienas sekundes kļūda hronometrā nozīmē piecpadsmit loka sekunžu kļūdu atrašanās vietā, kas pie ekvatora ir aptuveni ceturtdaļa jūras jūdzes.⁴4Zeme apgriežas par 360 grādiem 24 stundās, tātad katrai laika sekundei atbilst 15 loka sekundes. Viena platuma minūte ir viena jūras jūdze, tātad 15 loka sekundes ir ceturtdaļa jūras jūdzes. Tālāk no ekvatora meridiāni satuvinās, un līdz ar tiem sarūk arī kļūda. Pulkstenis, kas dienā aiziet par dažām sekundēm, pēc mēneša būs nemanāmi aizvirzījis kuģi par jūdzēm, un jūdzes ir starpība starp ostas ieeju un tai blakus esošajiem klintājiem.

7Pirms laika bumbas kapteinim, kurš gribēja salīdzināt hronometru ar Griničas laiku, tas bija jānogādā krastā vai jānosūta kuģa virsnieks ar kabatas pulksteni salīdzināt to ar observatorijas pulksteņiem un ar iegūto rezultātu jāairē atpakaļ. Ne vienu, ne otru nav prātīgi darīt ar smalku instrumentu. Laika bumba apgrieza šo problēmu otrādi: pulksteņi vairs nebija jānes pie laika — laiks tika nosūtīts pulksteņiem pāri atklātam ūdenim gaismas ātrumā.

8Ideja piederēja jūras kara flotes virsniekam Robertam Vohopam, kurš 1829. gadā uzstādīja pirmo laika bumbu Portsmutā. Pēc četriem gadiem Karaliskais astronoms Džons Ponds uzstādīja Griničas laika bumbu uz Flamstīda nama jumta — observatorijas vecākās ēkas —, un, ja neskaita vētru un remontdarbu pārtraukumus, tā kopš tā laika ir kritusi.

Kāpēc vienos, nevis pusdienlaikā

9Pusdienlaiks šķistu pašsaprotama izvēle. Tā ir stunda, kurā astronomi veic mērījumus, stunda, ko iezīmē pati saule. Tieši tāpēc to neizvēlējās. Pusdienlaikā Griničas astronomi bija aizņemti pie saviem instrumentiem, mērot laiku, kamēr saule šķērso meridiānu, un nebija neviena, ko varētu atbrīvot bumbas darbināšanai. Vienos viņiem bija stunda, lai pabeigtu darbu, pārbaudītu pulksteni un nokļūtu uz jumta.

10Šī savādā stunda palika spēkā. Citu ostu laika bumbas sekoja Griničas piemēram un krita vienos, savukārt ASV bumbas, sākot ar Jūras kara flotes observatoriju Vašingtonā 1845. gadā, pārsvarā krita pusdienlaikā.⁵5Vašingtonas laika lode sāka nolaisties pusdienlaikā pēc vietējā laika 1845. gadā. Kuģiem Amerikas ostās bija tā pati problēma, kas kuģiem Temzā; to vienkārši atrisināja ar citu pusdienlaiku. Neviens steigā neizdomātu sabiedrisku laika signālu, kas būtu pieskaņots neliela personāla pusdienlaikam. Taču tieši tāds bija šis signāls: nevis no debesīm nolaista abstrakcija, bet konkrētu cilvēku dots solījums, ka viņi noteiktā brīdī būs ēkas augšā.

11Man patīk piecu minūšu brīdinājums vairāk nekā pats kritiens. Piecas minūtes pirms vieniem bumba paceļas līdz pusei, un tas ir norādījums: pārtrauc iesākto, atrodi mastu, sagatavo hronometru un zīmuli. Divas minūtes pirms vieniem tā paceļas līdz pašai augšai, un tu to vēro. Signāls nav brīdis, kad bumba sasniedz zemi, bet gan brīdis, kad tā sāk kustēties. Ja vienos novērsies un tad atkal paskatīsies, būsi to palaidis garām, un otra iespēja būs tikai rīt.

Lielgabals un bumba

12Dažas pilsētas deva priekšroku troksnim. Edinburgā kopš 1861. gada vienos tiek šauts no pils, un tā tas notiek joprojām, izņemot svētdienas un dažas svētku dienas. Lielgabals darbojas miglā, kurā bumbu nevar saskatīt, un to dzird arī tie, kas neskatās uz īsto jumtu. Tam ir viens trūkums, ko agrāk vai vēlāk iemācās ikviens, kurš dzīvo Edinburgā: skaņa ir lēna.

13Istabas temperatūrā skaņa gaisā pārvietojas ar ātrumu aptuveni 343 metri sekundē. Ja stāvi kilometru no pils, lielgabala dārds atskanēs pēc trim sekundēm; divu kilometru attālumā — pēc sešām. Virtuves pulksteņa uzstādīšanai tam nav nozīmes. Hronometra precizitātes pārbaudei tā ir katastrofa, ja vien nezini attālumu un neatņem šo aizkavi.⁶6Aptuveni pie 20 °C. Aukstā gaisā skaņa izplatās nedaudz lēnāk — pie sasalšanas temperatūras ar ātrumu aptuveni 331 metrs sekundē —, tāpēc janvāra pēcpusdienā lielgabala šāviens pienāk vēl vēlāk. Dzelzceļiem bija savs troksnis.

The startings and arrivals of the cars are now the epochs in the village day. They go and come with such regularity and precision, and their whistle can be heard so far, that the farmers set their clocks by them, and thus one well-conducted institution regulates a whole country.

Henry David Thoreau, Walden (1854), “Sounds”

14Toro rakstīja par dzelzceļa līniju, kas gāja garām Valdena dīķim Masačūsetsā. Turienes zemniekiem nebija observatorijas; viņiem bija svilpe, kas atskanēja tik vēlu, cik tālu viņi dzīvoja no sliedēm. Edinburga atrisināja to pašu problēmu, izmantojot abus: laika bumbu uz Nelsona pieminekļa Kaltonhilā, ko varēja redzēt kuģi Fortas fjordā, un lielgabalu visiem pārējiem.

15Bumbu redz, nevis dzird. Pāri upei Griničā gaisma atnāk sekundes miljonajās daļās — tāda aizkave, ko neviens jūrnieks nebūtu spējis izmērīt. To es domāju ar vārdu “godīga”. Bumbai nav nekā, ko koriģēt. Ikviens, kas redz to sākam krist, ierauga to tajā pašā brīdī, kurā to ierauga visi pārējie, lai kur viņi stāvētu, ja vien vispār spēj to saskatīt.

16Arī laika bumbai ir savi trūkumi. To nevar saskatīt naktī, miglā vai stiprā lietū, un ļoti vējainās dienās to nepaceļ, jo bumba, kas vētras laikā ceļas augšup un lejup pa mastu, apdraud gan mastu, gan cilvēkus zem tā. Lielgabalu var izšaut jebkuros laikapstākļos. Bumbai ir jānotic, un, iespējams, tāpēc no tām palikušas tik nedaudzas.

Vadi

17Telegrāfs mainīja laika bumbas būtību. Līdz aptuveni 1850. gadam bumba varēja paziņot vienīgi līdzās esošā pulksteņa laiku. Ar vadu tā varēja paziņot tālu esoša pulksteņa laiku, un to varēja izdarīt, nevienam uz vietas nezinot, cik ir pulkstenis.

18Labākais piemērs ir Dīlā, Kentas piekrastē, kur kuģi gaidīja Dounsa reidā — aizsargātajos ūdeņos starp krastu un Gudvina sēkļiem —, līdz vējš ļautu doties lejup pa Lamanšu. 1855. gadā vecajam Admiralitātes signāltornim krastmalā pievienoja laika bumbu, un kopš tā laika tā krita vienos, kad pienāca elektrisks signāls no aptuveni simt kilometru attālās Griničas. Dīlas dežurants to pacēla piecas minūtes pirms vieniem un divas minūtes pirms vieniem — tieši tāpat kā Griničā —, pēc tam gaidīja, kad vads dos tai vaļu.⁷7Signāllīnija ne vienmēr bija uzticama: dažās dienās signāls pienāca pārāk vājš, lai atbrīvotu lodi, vai nepienāca nemaz. Gadiem ilgi vads bija ievilkts pazemē bez pienācīgas izolācijas — jūras tuvumā tas ir drošs veids, kā iekulties nepatikšanās. Tā darbojās ar pārtraukumiem līdz 1927. gadam.

19Dzelzceļi jau bija sapratuši, ka vieglāk strādāt pēc viena laika, nevis daudziem. Lielais Rietumu dzelzceļš savā līnijā ieviesa Londonas laiku 1840. gada novembrī, un 1847. gadā Dzelzceļu norēķinu palāta ieteica visām tās dalībniecēm rīkoties tāpat. Kādu laiku Lielbritānijā vienlaikus pastāvēja divi laiki: dzelzceļa laiks un tas, ko katrai pilsētai rādīja saule. Biržas ēkai Kornstrītā Bristolē joprojām ir divas minūšu rādītāja bultiņas, kas atšķiras par aptuveni desmit minūtēm: viena rāda Bristoles, otra — Londonas laiku. Griničas laiks par Lielbritānijas likumīgo laiku kļuva tikai 1880. gadā.

There was even railway time observed in clocks, as if the sun itself had given in.

Charles Dickens, Dombey and Son (1848), chapter 15

20Dikenss to rakstīja kā sūdzību par Londonas apkaimi, ko bija uzrakuši dzelzceļa būvniecībai. Lasot tagad, tas ir trāpīgs apraksts tam, ko bija panākusi laika bumba un tās vads: saule nebija padevusies, bet kalna galā esošas ēkas pulkstenis bija to pārspējis.

Kam laika bumba noder šodien

21Radio laika bumbu padarīja nevajadzīgu. Kopš 1924. gada BBC pirms katras stundas pārraidīja sešus īsus signālpīkstienus, un kuģis varēja uztvert Griničas laiku visur, kur bija dzirdams signāls — miglā, naktī, pat neredzot nevienu mastu. Hronometrus pārbaudīja pēc radio signāla, pēc tam — ar satelīta palīdzību, un tagad lielākā daļa pasaules laiku ņem no atompulksteņiem, par to nedomājot, gluži kā no telefona, ar kuru filmēja bumbu.

22Tomēr bumbas turpina krist. Liteltonā, Kraistčērčas ostā Jaunzēlandē, 1876. gadā uzbūvēto laika bumbas staciju sabojāja 2010. un 2011. gada zemestrīces, un tā tornis jūnijā sagruva pēc pēcgrūdiena. To atjaunoja, un 2018. gada novembrī atkal atvēra.⁸8Laiteltonā neesmu bijusi. Par to zinu tikai no pārbūvētā torņa fotogrāfijām; kā jau pārbūvētām lietām mēdz gadīties, tas izskatās mazliet pārliecinātāks par sevi nekā vecais tornis. Liteltonā nevienam to nevajadzēja hronometra uzstādīšanai. Tomēr to atjaunoja, tāpat kā salabo pulksteni, kas piederējis vecvecākam: ne jau tāpēc, ka vajadzētu zināt laiku, bet tāpēc, ka tas vienmēr ir rādījis laiku.

23Pasaulē slavenākā laika bumba laiku nemaz nerāda. Kopš 1907. gada pēdējās nakts bumba tiek nolaista pa stabu Taimskvērā Ņujorkā, lai iezīmētu jaunā gada sākumu. Tā ir apgriezta laika bumba: tā minūti lēni kustas lejup un pienāk pusnaktī, nevis gaida augšā un aiziet vienos. Taču darbības princips ir tas pats. Visi skatās uz vienu lietu vienā brīdī un ir vienisprātis.

Piecas minūtes brīdinājuma

24Pēc bumbas kritiena es paliku pagalmā. Lielākā daļa pūļa tūlīt aizgāja, tāpat kā cilvēki aiziet pēc uguņošanas. Bumba gulēja masta apakšā, un kāds vīrietis man blakus salīdzināja ar to savu pulksteni, pēc tam, šķiet, arī telefonu, un apmierināti pamāja, it kā abi būtu izturējuši pārbaudi.

25Bumba īsti nedod laiku. Ikvienam šajā pagalmā kabatā bija laiks ar milisekundes precizitāti. Tā dod ko retāku: piecas minūtes, kurās vairāki svešinieki vienojas vērot vienu un to pašu, un pēc tam vienu brīdi, kas viņiem visiem ir pilnīgi vienāds. Brīdinājums ir svarīgāks par kritienu. Signālu, kam jāsagatavojas, visticamāk, nepalaidīsi garām.

26Esmu sākusi veidot savu mazo šīs paražas versiju. Darba dienās piecas minūtes pirms vieniem pārtraucu rakstīt, bet vienos atsāku. Tas mani nepadara punktuālāku. Tas dod dienai viduspunktu — ko lielākā daļa pulksteņu nespēj.

Piezīmes

1. Laiki ir tie, ko Karaliskā observatorija norāda apmeklētājiem. Laika lode ziemā nolaižas pēc Griničas laika, bet vasarā — pēc Lielbritānijas vasaras laika, tāpēc vasarā pēc saules laika tā nolaižas ap pusdienlaiku, ar nelielu nobīdi. ↩

2. Skatieties masta augšdaļā, nevis apakšā. Līdz brīdim, kad lode nolaižas, mirklis, par kuru tā vēstīja, jau ir pagājis. ↩

3. Navigators hronometru nekad nepārregulēja. Viņš pierakstīja, cik tas kļūdījās (tā kļūdu) un par cik šī kļūda mainījās ik dienu (tā diennakts gaitu), un abus lielumus ņēma vērā aprēķinos. Atvērt korpusu, lai pārbīdītu rādītājus, būtu nodarījis vairāk ļauna nekā jebkura gaitas novirze. ↩

4. Zeme apgriežas par 360 grādiem 24 stundās, tātad katrai laika sekundei atbilst 15 loka sekundes. Viena platuma minūte ir viena jūras jūdze, tātad 15 loka sekundes ir ceturtdaļa jūras jūdzes. Tālāk no ekvatora meridiāni satuvinās, un līdz ar tiem sarūk arī kļūda. ↩

5. Vašingtonas laika lode sāka nolaisties pusdienlaikā pēc vietējā laika 1845. gadā. Kuģiem Amerikas ostās bija tā pati problēma, kas kuģiem Temzā; to vienkārši atrisināja ar citu pusdienlaiku. ↩

6. Aptuveni pie 20 °C. Aukstā gaisā skaņa izplatās nedaudz lēnāk — pie sasalšanas temperatūras ar ātrumu aptuveni 331 metrs sekundē —, tāpēc janvāra pēcpusdienā lielgabala šāviens pienāk vēl vēlāk. ↩

7. Signāllīnija ne vienmēr bija uzticama: dažās dienās signāls pienāca pārāk vājš, lai atbrīvotu lodi, vai nepienāca nemaz. Gadiem ilgi vads bija ievilkts pazemē bez pienācīgas izolācijas — jūras tuvumā tas ir drošs veids, kā iekulties nepatikšanās. ↩

8. Laiteltonā neesmu bijusi. Par to zinu tikai no pārbūvētā torņa fotogrāfijām; kā jau pārbūvētām lietām mēdz gadīties, tas izskatās mazliet pārliecinātāks par sevi nekā vecais tornis. ↩