Piezīmes

Vīrietis ar čella futrāli atkal bija vilcienā, kas atiet 23:52. Viņš gulēja kopš pirmās stacijas, tāpat kā iepriekš, viena roka uz futrāļa, it kā tas varētu aizbraukt bez viņa. Esmu viņu redzējusi jau četras reizes un nekad neesmu redzējusi nomodā, un esmu nolēmusi, ka negribu zināt, kur viņš spēlē. Dažus pastāvīgos pasažierus labāk uztvert kā laikapstākļus.

Pēc esejas par manu virtuves pulksteni lasītāji man atsūtīja savus nepareizi rādošos pulksteņus: tie steidzās, atpalika un vienā gadījumā tīšām gāja atpakaļ. Visbiežāk tie atpaliek vai steidzas par piecām minūtēm. Rekords ir divdesmit divas minūtes — to uzstādījusi lasītāja, kura saka, ka nekad ne reizi nav kavējusi un nekad nav zinājusi, cik ir pulkstenis. Vārdus es neminu. Katrs no šiem pulksteņiem ir ģimenes noslēpums.

Lielais pulkstenis stacijas hallē dara ko tādu, ko līdz šim pavasarim nebiju pamanījusi: tā sekunžu rādītājs virzās mazliet ātrāk par vienu sekundi, tad ik minūtes sākumā apstājas un gaida, pilnīgi nekustīgs, signālu no kaut kurienes citur. Tad minūšu rādītājs palecas, un pulkstenis atsāk darbu. Tas skaita laiku, uz brīdi kļūdīdamies un pēc tam atkal nonākot saskaņā. Es spēju iedomāties arī sliktākus dzīves veidus.

Naktī aukstais vējš pūta lejup no plato, un līdz rītam ūdens līmenis ostā bija par divdesmit centimetriem zemāks, nekā solīja tabula. Vecajām kāpnēm pie zivju tirgus bija zaļa svītra, ko neviens nebija redzējis kopš pagājušās ziemas. Pie paisuma un bēguma tabulas stūra biroja logā ar līmlenti bija piestiprināta ar roku rakstīta zīmīte — tie paši trīs vārdi kā vienmēr. Kāds zēns tos pārrakstīja burtnīcā. Es viņu neapturēju.

Šonedēļ par kafijas cenu nopirku lietotu eseju krājumu. Tā malās, spriežot pēc visa, piecdesmit gadu laikā rakstījuši trīs dažādi lasītāji: viens ar tintes pildspalvu — tikai jautājuma zīmes; otrs ar zīmuli pasvītro un raksta «jā»; trešais ar lodīšu pildspalvu labo pārējos. Lasītājam ar lodīšu pildspalvu vienmēr ir taisnība, un man viņš patīk vismazāk. Grāmata ir labāka, pateicoties viņiem visiem trim.

Maiznīca aiz tirgus svētdienās ir slēgta. Tomēr ceturksni pāri deviņiem atveras divi uz ielu vērsti logi, paliek atvērti minūti un atkal aizveras. Es to vēroju trīs svētdienas pēc kārtas. Neviens negaidīja maizi. Viņi gaidīja zvanu — aiz ieraduma — un, kad tas neatskanēja, atgriezās pie saviem rītiem mazliet vīlušies un, manuprāt, mazliet mierināti, ka nedēļai tomēr ir sava forma.

Tīrot virtuves atvilktni, atradu 2009. gada autobusu kustības sarakstu, salocītu astoņās daļās un mīkstu kā audums. Visi tajā norādītie maršruti joprojām kursē. Neviens no tiem vairs nekursē tajos pašos laikos. 14. autobuss agrāk atgāja septiņas minūtes pēc pilnas stundas; tagad tas atiet divpadsmit minūtes pēc pilnas stundas. Kaut kur pa vidu notika sapulce, un ikviena rītā piecas minūtes tika pārbīdītas, un neviens neatceras, ka būtu tam piekritis.

Kāds lasītājs, kurš uzaudzis pretējā krastā, uzrakstīja, ka miglā prāmis dod divus īsus skaņas signālus, nevis vienu garu. Klāja matrozis to apstiprina. Garais signāls domāts skaidriem rītiem. Eseju esmu izlabojusi un esmu pateicīga: labojums ir vislabākais pierādījums tam, ka kāds izlasījis līdz galam.