Paragrāfa zīmes garais atvaļinājums

1Ielūkojieties jebkuras drukātas grāmatas rindkopas sākumā, un jūs ieraudzīsiet nelielu tukšu vietu: atkāpi. Tā izskatās pēc nekā, un apmēram tāda tā arī ir. Tā ir vieta, kur reiz atradās zīme.

2Šī zīme ir paragrāfa zīme ¶ — apvērsts un dubultots burts, ko teksta redaktori joprojām rāda, ja lūdz tiem atklāt slēptās rakstzīmes. Lielu rakstības vēstures posmu tā nebūt nebija paslēpta. Tā atradās jaunas domas sākumā, bieži vien sarkanā krāsā, un vēstīja lasītājam, ka viens arguments ir noslēdzies un sācies cits.

Burts, kas kļuva par zīmi

3Paragrāfa zīme sākās kā burts. Rakstveži, kas rakstīja latīņu valodā, jaunu sadaļu — capitulum — apzīmēja ar C, un gadsimtu gaitā C ieguva vertikālu svītru, pēc tam otru, un tā iekšējais laukums aizpildījās, līdz tas vairs nemaz nelīdzinājās burtam, bet gan mazam melnam karogam.¹1Šim nosaukumam ir gara vēsture franču un angļu valodā, un tā saknes meklējamas grieķu vārdā paragraphos — zīmē malā. Nonācis angļu valodā, tas cita starpā bija kļuvis par “pylcrafte”. Toreiz pareizrakstība bija brīvāka lieta. Bieži vien to pievienoja pēc teksta uzrakstīšanas kāds cits cilvēks ar citu tinti: rubrikators, kura uzdevums bija pievienot sarkano krāsu.

4Tieši šajā darba dalīšanā sākās sarežģījumi. Rakstvedis katras sadaļas sākumā atstāja vietu, ko aizpildīt rubrikatoram. Kad parādījās grāmatu druka, iespiedēji šo paradumu saglabāja: salika melno tekstu, atstājot vietu sarkano zīmju vēlākai pievienošanai ar roku. Taču arvien biežāk roku, kas to paveiktu, vairs nebija.²2Ekonomiskais aprēķins bija vienkāršs. Melno tekstu stundas laikā varēja nodrukāt simtiem reižu; sarkanās zīmes bija jāuzkrāso pa vienai. Viens bija lēts, otrs — ne, un uzvarēja lētais. Grāmatas iznāca ar tukšām vietām. Lasītāji pie tām pierada. Galu galā šī tukšā vieta kļuva par pašu zīmi.

Atkāpe kā spoks

5Man šis ir viens no aizkustinošākajiem stāstiem lappuses vēsturē. Katras rindkopas sākumā, ko jebkad esat lasījuši ar atkāpi, ir neliels tukšums — neuzgleznotas sarkanas zīmes aprises. Jau piecsimt gadu mēs lasām paragrāfa zīmes spoku un saucam to par balto telpu.

6Šajās lappusēs sarkanā ir atgriezusies kaut nedaudz. Katrai esejas rindkopai malā ir savs numurs, drukāts ar otru tinti, un katras esejas pirmie vārdi ir iespiesti sarkanā krāsā — tā, kā rubrikators būtu atzīmējis teksta sākumu. Tā nav nostalģija. Numurs ir noderīgs: tas ļauj lasītājam norādīt uz precīzu vietu, kur viņš man nepiekrīt. Man šķiet, tieši tam sarkanās zīmes vienmēr bija domātas.

Piezīmes

1. Šim nosaukumam ir gara vēsture franču un angļu valodā, un tā saknes meklējamas grieķu vārdā paragraphos — zīmē malā. Nonācis angļu valodā, tas cita starpā bija kļuvis par “pylcrafte”. Toreiz pareizrakstība bija brīvāka lieta. ↩

2. Ekonomiskais aprēķins bija vienkāršs. Melno tekstu stundas laikā varēja nodrukāt simtiem reižu; sarkanās zīmes bija jāuzkrāso pa vienai. Viens bija lēts, otrs — ne, un uzvarēja lētais. ↩